Droši vien mūsdienās gandrīz visi ir dzirdējuši par meditāciju.  Ierakstot šo terminu interneta meklētāja lodziņā, var iegūt pietiekami izsmeļošu informāciju par to, kas ir meditācija un kā meditēt. Meklēšanas rezultātā parādīsies fotogrāfijas ar  lotosa pozā sēdošiem cilvēkiem vai meditējoša Budas attēli, mandalas, liels daudzums videomateriālu ar dabas skatiem, kuros meditatīvās mūzikas pavadījumā parādīti brīnumskaisti saullēkti, saulrieti, jūra, mākoņi, kalni, zvaigznes utt. Parādīsies arī milzīgs daudzums interneta lapu ar tekstuālu informāciju par simtiem meditācijas paveidu, kas nonākuši līdz mums no neatminamiem laikiem – tas viss kopā veido priekšstatu par meditācijas daudzpusīgo un noslēpumaino dabu.

Ir grūti precīzi definēt šo jēdzienu, jo apziņas meditatīvie stāvokļi patiešām ir tādi stāvokļi, kas rodas zināmu apzinātu (vai neapzinātu *) iekšējo vai ārējo darbību rezultātā. Tās ietver ne tikai  „klasiskās” meditācijas paņēmienus, bet arī vērošanu, vizualizāciju, koncentrēšanos, klausīšanos, deju, glezniecību, mūziku, jogu, sportu, mīlestību, līdzjūtību, sakritības un daudz ko citu, kā rezultātā cilvēks piedzīvo meditatīvu stāvokli.

Pavisam sašaurinot aplūkojamā termina izpratni un pamatojoties uz vispārpieejamām definīcijām, mēs varētu, runājot tēlaini iracionālā valodā, nosaukt meditāciju par pašizziņas, pašizpētes vai pašatklāsmes procesu. Tas ir uz Iekšieni vērsts process, kur īstenojas un atklājas patiesais Es un atbrīvojas iekšējā Gaisma. Tas ir process,kurā  Ego izzūd un saplūst ar Visuma apziņu, ar bezgalīgas Mīlestībasu okeānu, nonākot ārpus telpas un laika robežām!

Vārdi ir pārāk trūcīgi, lai racionālā valodā izskaidrotu procesu, kas pārsniedz fiziskā prāta iespējas.

Zemsvītras piezīme.

* Meditatīvie stāvokļi, kas cilvēkiem rodas dažādu ārējo faktoru iedarbības rezultātā (stress, slimības, spilgti pārdzīvojumi un vēl daudz kas cits …)